RĪGAS GALERIJĀ līdz 29. oktobrim ir skatāma Līgas Purmales personālizstāde „Garāmgājēja dienasgrāmata”. Tā ir pirmā mākslinieces personālizstāde, kurā demonstrēts jaunākais sniegums pēc lielu atzinību un triumfu guvušās 2004. gada personālizstādes „Redzamā pasaule” Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā.
Izstādē eksponēti 9 jauni figurāli lielformāta darbi. Sižetiski Līga Purmale, izmantojot iluzori un dažviet neskaidri fiksētu foto kadru paņēmienu, risina iztēles radītos vienas dienas notikumus pilsētnieka dzīvē, kuri atklājas caur pilsētas ikdienu, tās ritmu un vidi, kafejnīcām, ielu krustojumiem un gājēju pārejām, subkultūras pārstāvjiem, ielu muzikantiem un māksliniekiem, kas grafiti atveidā rada jaunus simbolus un zīmes mūsdienu sabiedrībā. Arī darbu nosaukumi ir kā mirkļa fiksācijas – lakoniski un tieši, vienlaikus brīvi interpretējami. Glezna „4. oktobris” ir variācija par pašportreta tēmu, minētais datums sevī ietver dažādas nozīmes notikumus, arī mākslinieces dzimšanas dienu.
Gleznu varoņi ir tipiski pūļa cilvēki, kuru atrašanās notikumos rāda pilsētas romantismu, ko caurstrāvo zināms vientulības motīvs - kafejnīca ar vīna glāzēm un vientuļu sievieti, vientuļa „ielu karaļa” portrets, neredzams kustības vērotājs aiz stikla, kas var būt arī gleznas vērtētājs.
Tāpat Līga Purmale turpina jau agrāk aizsākto mazo izmēru gleznu sēriju „Sestdienas vakara kino”, kurā problematizē masu mediju vietu un darbību mūsdienu pasaulē. Māksliniece rāda televīzijas vakaru ar mūsu laikmetam atbilstošu informāciju un vizuālajiem tēliem, kuri ietver tādus populārus sižetus, kā sporta pārraide, militārā parāde, TV dīvas atveidu u.c.
Jaunajos darbos jūtama mākslinieces koloristikas maiņa, kas agrākās nosacītās dabas realitātes atspoguļošanas vietā tagad organiski saplūst ar pilsētas vidi, ar tās mākslīgajām neona gaismām, luksaforu krāsām, ielu dūmaku. Ar šādiem izteiksmes līdzekļiem – koloristika, kompozīcija, neskaidrs, izplūdis vērojums – Līga Purmale panāk robežsajūtu, kas balansē starp bezpersonisko / objektīvo un trausli jūtīgo, ļaujot nojaust konfrontāciju starp publisko un intīmo cilvēkā.
Līga Purmale latviešu mākslā spoži ienāca kopā ar Miervaldi Poli 20. gs. 70. gadu vidū. Abu mākslinieku dzīvesstils un radošā darbība uzspridzināja tālaika sabiedrībā ierastos kanonus. Viņu dzīve un māksla bija spilgts kontrkultūras paraugs. Līgu Purmali un Miervaldi Poli pamatoti var uzskatīt par fotoreālisma principu pamatlicējiem latviešu glezniecībā. Viņu kopīgā izstāde 1974. gadā skaidri noformulēja autoru centienus glezniecībā pietuvoties tādai realitātes pakāpei, kas ir vairāk nekā precīza fotogrāfija.
Kopjot un attīstot fotoreālisma principus, Līga Purmale tagad ir nonākusi līdz individuālam izteiksmes stilam un radījusi savu ainavas koncepciju. Savā daiļradē viņa pievērsusies vairākām tēmām – panorāmiskiem pļavu un mežu skatiem, ainavām ar miglu, atsevišķu detaļu tuvplāniem, pilsētas dzīvei un tās ritmiem, vibrējošām dejotāju figūrām pulsējošos sarkanos toņos. Visas Līgas Purmales risinātās tēmas caurvij noskaņu meklējumi. Māksliniecei piemīt spēja transformēt realitāti, bagātinot to ar visdažādākajiem efektiem. Gleznieciski smalkie dabas ainavu un pilsētas skatu “portretējumi”, izsvērtās krāsu un gaismēnu kompozīcijas Līgu Purmali raksturo kā vienu no spēcīgākajiem savas paaudzes glezniecības meistariem.
Lai gan mākslinieces galvenā radošās darbības joma ir glezniecība, viņa strādājusi arī grafikā un scenogrāfijā. Latvijas Nacionālajā operā Līgas Purmale veidojusi scenogrāfiju Pētera Čaikovska baletam “Gulbju ezers” (2002) un Ādolfa Adāna baletam “Korsārs” (2003).

Līgas Purmales darbi atrodami Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcijā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Klāva Sīpoliņa fonda kolekcijā Kanādā, Aināra Gulbja privātkolekcijā kā arī citās privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs un Jane Voorhees Zimmerli Art Museum, Rugers University (ASV).