«Ir maza izvēle starp sapuvušiem āboliem » -- Viljams Šekspīrs, rakstnieks Anglijā – „Spītnieces savaldīšana”

«Katram sapuvušam ābolam ir tiesības uz savu stāstu» --  Rudu,  meitene Latvijā, kaut kur Tīklā                               

«Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs» --  Guntis Berelis, rakstnieks Latvijā

«Ābols ir būtne» --  Imants Lancmanis, mākslinieks Latvijā

Imants Lancmanis --« Gaismas attēli (saukti arī fotogrāfijas) rādīti kā gabaliņi no Dabas. Jāredz vienīgi tas, kas svarīgs – ābols. Ābeles bērns gada ritumā top, mirst un izgaist, lai pavasarī atkal dzimtu no jauna. Priecīgs un bēdīgs piedzīvojums ābeļdārzā.

Gaismas attēli spēj rādīt Dabu, pēc iespējas mēģinot tuvoties Dabas pilnībai. Pārējam nav nozīmes. Dabā viss ir saskanīgs, līdzsvarots, tīrs, skaists un piepildīts, arī nejaušībai piemīt iekšējā kārtība. Cilvēks savā pašpārliecinātībā to cenšas pārtaisīt, sašķobīt, uzlabot, nosaucot par mākslu.

Gribas parādīt daudz jo daudz, kā dabā. Tās galvenokārt ir ābolu ģīmetnes. Āboli skatās,  aizgriežas neuzticībā, baiļu pilni bēg, viens ābols spiežas virsū otrajam. Tos apēd, aizkož, aizmet, visiem āboliem lemta bojāeja. Dažādi raksturi, atšķirīga miesas būve, veselība un dzīvesstāsts.

Ābols runā pats par sevi. Jāmēģina atdarināt Dabas krāsu prieku. Gaismas attēliem nav vajadzīgi ielogojumi, stikli, uzraksti, paraksti, gaumīgi kārtojumi. »

HELĒNA DEMAKOVA
mākslas pētniece
Imanta Lancmaņa izstāde, jeb pareizāk sakot, tās jaunais ābolu stāsts, ir savlaicīgs. Tas ir savlaicīgi rudenīgs, jo tagad ienākas ābolu raža. 
Par jauno Lancmaņa kunga radīto vienoto tēlu – un piekritīsiet, visas Lancmaņa kunga pēdējo gadu izstādes ir viengabalaini daudzšķautnains vēstījums krāsu valodā – tātad par šo izstādi ar jūsu laipnu atļauju es runāšu no trim latvieša skatu punktiem.
Kādēļ latvieša, ja ābolu stāsts ir mūžīgs un tautībai nepiederošs? Tomēr darinājis šo stāstu ir latvietis un tagad šo stāstu jums skaļi apstāsta latviete. Trīs skatu punkti būs kā trīs lietas, labas lietas.
Pirmkārt, stāsta praktiskais latvietis.
Pirms izpratnes par  pasaules nemitīgo dzimšanu, iznīkšanu, augšāmcelšanos ir konkrēts auglis, kuru saredz katrs bērns, vēl nedomājot par lielām kopsakarībām. Praktiskais latvietis ne tikai apcer, bet čakli tver koka un augļa dzīvi un šīs dzīves beigas gaismas bildēs visos gadalaikos, daudzos, daudzos attēlos. Praktiskais latvietis sarīko izstādi, nevis tikai uzraksta nelielu apceri par lietu dabu, kura izpaužas ābola liktenī.
Praktiskais latvietis Imants Lancmanis ar šo izstādi sagādāja milzu prieku praktiskajai latvietei Helēnai Demakovai, kura mākslinieka ābolu stāsta dēļ paraudzījās ārpus sava kaktiņa , sava stūrīša zemes, kas praktiskajam latvietim ir dzīvē īstenota zinātniskā fantastika.
Man, kurai ir dārzs Andreja Upīša novadā Skrīveros, āboli ir mani baltie dzidrie, manas antonovkas, mani cukuriņi, mani rudens strīpotie un mani trebu. Un viss. Nekādā gadījumā  tie nav tie  poļu augļi, kurus, kā stāsta Skrīveru veikalā, miglo sešpadsmit reižu.
Bet privilēģija, ar vienu aci ieskatīties Lancmaņa kunga izstādē nedaudz pirms tās atklāšanas pavēra acis uz pasauli ārpus manām ābelēm. Es gāju pa savu ciematu un gavilēju par citu ābelēm. Vakar Skrīveros es citām acīm ieraudzīju neticami pilnskanīgi sārtiem augļiem nosētus kokus Upīša memoriālās mājas – muzeja dārzā. Es iegāju muzejā. Es vaicāju gidei – tie taču nav Upīša stādīti koki?
Viņa atbildēja – kā nu ne! Tie četri Grāvenšteini ir viņa paša iestādīti 1921. gadā, šogad tiem aprit 90 gadu. Ābeles ir stipras, ābolu daudz.
Otrs skatu punkts attiecas uz skoloto latvieti.
Lancmaņa kungs labāk par visiem klātesošajiem (MT, JK, EK) zina, ka bija reiz mākslinieks, ģeniāls meistars, kurš vēlējās pārsteigt Parīzi ar vienu ābolu. Protams, ka ne jau ar sava Provansas novada ēdamu augli, bet gan ar neticami krāsās precīzi uzgleznotu pomme. Tas viņam izdevās dzīves nogalē, taču šī mākslinieka, Pola Sezana ābola ēna ir pavadījusi daudzus viņa apbrīnotājus skološanās gados vismaz simts gadu garumā. Latvija nebija izņēmums, arī Lancmaņa kungs savulaik, 1960. gadā, nebija izņēmums. Tagad skolots latvietis var mācīt skolotus francūžus kā pārsteigt Parīzi ar ābola stāstu gaismas bildēs.
Skolotie latvieši varbūt atminas 1996. gada vienu lielu izstādi ar nosaukumu „Personīgais laiks”, kura notika Varšavas milzīgajā Zachentas galerijā un kurā dalību ņēma arī Lancmaņa kungs.
Toreiz savam kataloga tekstam devu nosaukumu „ Ābolu raža. Māksla Latvijā no 1945 līdz 1995. gadam starp personīgo un ideoloģisko laiku”. Teksta pirmais teikums bija sekojošs: „ 1948. gadā, apspriežot Padomju Latvijas mākslinieku darbus Latviešu un krievu mākslas muzejā, rakstnieks Meinhards Rudzītis sacīja: ”Var gleznot ābolu, bet tam jābūt padomju ābolam.”
 Daži filozofi apgalvo, ka neideoloģizēts skatījums vispār nav iespējams. Tādējādi visiem diskursu pieminētājiem būs aizraujoša nodarbe pētīt, kādā sociopolitiskā, lingvistiskā vai citā diskursā jāpēta Lancmaņa kunga jaunā izstāde. Iespējams, viņi pat nepamanīs uz augšu rādošo Lancmaņa kunga pirkstu viņa uzgleznotajā pašportretā. Nepamanīs tādēļ, ka vārds Dievs, kas pieminēts Lancmaņa kunga  izstādes kataloga tekstā, ir ķecerība laikmetīgās mākslas apritē. Man gan ir pamatotas aizdomas, ka būt par diskursīvu latvieti ir vieglākais no skološanās ceļiem.
Pirms īsteni skolotajam latvietim uz galvas uzkrīt Ņūtona ābols, kurš atklāj zemes pievienoto spēku un tādējādi saistīts ar zemes lietām, viņš atminās debesu ābolu, par kuru viņam allaž atgādina iekostais auglis uz viņa Apple Makintosh vāka. Šī piebilde bija nepieciešama tādēļ, ka gaismas bildes un uzgleznotais pašportrets ar ābolu ritu neļausies vienam vai diviem skaidrojumiem, vienai vai divām izjūtām un noskaņām.  Ābols ir pārāk ietilpīga metafora Vakareiropas kultūrā, lai skolots latvietis nesāktu meklēties kultūras atmiņas dzīlēs. Ja Lancmaņa kungs parādītu vien mūžīgo dabu, tad labāk būtu bijis izvēlēties, jā, ko gan, - varbūt ērkšķogu?
Visbeidzot trešais skatu punkts ir poētiskajam latvietim.
Poētiskais latvietis ir praktiski skolojies latvietis / eiropietis. Tikai eiropietis spēj priekšmetiskot idejas. Latvietim / eiropietim Imantam Lancmanim ābolu stāsta izcelsme ir Rundāles puse. Francūzim / eiropietim Marselam Prustam tā bija Mezeglīzas puse un Germantas puse, attiecībā uz kuru lieliskajā „Dictionnaire Marcel Proust” ir pat šķirklis pommiers. Tātad ābeles tēls Prusta romānā „Zudušo laiku meklējot”. Man bijusi tā privilēģija ēst Prusta ābolus Mezeglīzas pusē. Liekas, ka par Lancmaņa kunga izstādi var bilst Prusta romāna varoņa vārdiem no 1. sējuma: „Skaists man šķita vienīgi tas, kas nebija mākslīgi izveidots man par prieku, bet bija nepieciešams un nemaināms – ainavas vai lielas mākslas brīnums. Mani interesēja un aizskāra tikai tas, kas, manuprāt, bija patiesāks par mani pašu, jo tas ieguva vērtību, atklājot kādu drusciņu diža ģēnija domu vai dabas spēku vai daiļumu veidā, kādā tas parādās savvaļā bez cilvēka iejaukšanās.

Imants Lancmanis (dz.1941) izstādēs piedalās kopš 1966. gada. Viņš ir viens no fotoreālisma  iedibinātājiem Latvijas glezniecībā 60- gadu beigās. Nozīmīgu savu dzīves daļu veltījis mākslas vērtību saglabāšanai, darbam Rundāles pils direktora statusā.

Imants Lancmanis ir mākslas vēstures pētnieks un daudzu monogrāfisku pētījumu, grāmatu, katalogu par Latvijas muižām un pilīm autors, daudzu rakstu par arhitektūras vēsturi, Latvijas muižām, pieminekļu aizsardzību un heraldikas jautājumiem Latvijas, Krievijas, Vācijas un Francijas zinātniskos izdevumos un presē autors. Regulāri piedalās starptautiskās konferencēs Eiropā.

Aktīvais glezniecības posms atjaunojās 80. gadu sākumā. Mākslinieka romantiski dramatiskais dzīves skatījums un adaptētie iepriekšējo gadsimtu glezniecības tehniskie paņēmieni raduši izpausmi „konceptuālajā romantismā”, kā autors ir apzīmējis savu māksliniecisko pārliecību. Mākslinieks strādā portreta, klusās dabas, ainavas un vēsturiskās glezniecības žanros.

Darbi publiskajās kolekcijās:

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīga / Latvija

Latvijas Zinātņu akadēmija, Rīga / Latvija

Latvijas Mākslinieku savienības muzejs, Rīga / Latvija

AS „Aizkraukles Banka” kolekcija topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumam, Rīga / Latvija

IMANTS LANCMANIS        CV

Dzimis 1941. gada 29. jūlijā Rīgā

1951–1959    Jāņa Rozentāla mākslas vidusskola

1960–1966    Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļa

Kopš 1966        piedalās izstādēs

Kopš 1976        Rundāles pils muzeja direktors

1992               Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis

1997               Dr.art.h.c.

2009               Dr.h.c.

                      Baltijas Vēstures komisijas Getingenā korespondētājloceklis

                        Eiropas Zinātņu un Mākslu akadēmijas īstenais loceklis

Nozīmīgākās personālizstādes:

2009   „PIEKTAIS BAUSLIS. REVOLŪCIJA UN KARŠ”. Latvijas Kara muzejs, Rīga / Latvija

2006   „KALĒTI”. Rīgas Galerija, Rīga / Latvija

1999   „IMANTS LANCMANIS. GLEZNIECĪBA”. Rīgas Galerija, Rīga / Latvija

Nozīmīgākās grupu izstādes:

2011   "Purvīša Balva", Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle Arsenāls, Rīga/Latvija

2006   „Latvijas māksla 20 gs. II puse”. LNMM izstāžu zāle Arsenāls, Rīga / Latvija

2004   „Klusā daba Latvijas 20. gadsimta mākslā”. LNMM izstāžu zāle Arsenāls, Rīga / Latvija

2003   „Klusā daba”. Galerija XO, Rīga / Latvija

1999   „Esības prieks”, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīga / Latvija

1996   „Personīgais laiks”. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas māksla 1945–1996. Mūsdienu mākslas galerija Zacheta, Varšava / Polija

            Centrālā izstāžu zāle Manēža, Sanktpēterburga / Krievija

1989      „Rudens 89”. Izstāžu zāle Latvija, Rīga / Latvija

Darbi publiskajās kolekcijās:

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīga / Latvija

Latvijas Zinātņu akadēmija, Rīga / Latvija

Latvijas Mākslinieku savienības muzejs, Rīga / Latvija

AS „Aizkraukles Banka”kolekcija topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumam,Rīga / LV

Apbalvojumi un atzinības:

2007   Francijas Goda Leģiona ordenis

2006   Nīderlandes Orānijas – Nasavas ordenis

2004   Itālijas Nopelnu Ordenis

2003   Vācijas Nopelnu krusts

2002   Francijas Nopelnu ordenis

Kopš 1998        Mākslas zinātņu goda doktors

1994   Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordenis (IV šķira)

Kopš 1992        Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis

1987   Martīna Karla Ādolfa Beklera fonda medaļa „Mare Balticum”

1982   LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks

1981   ordenis „Goda Zīme”

Publikācijas:

Grāmatas: Jelgavas pils (1979, 1986, 2006), Liepāja no baroka līdz klasicismam (1983), Rundāles pils (1994), Mežotnes pils (1993), Kaucmindes muiža (1999), Iecavas muiža (2001), Garozas, Lambārtes muiža (2001). Svitenes, Bērsteles muiža (2003), Heraldika (2007), Libau, eine baltische Hafenstadt zwischen Barock und Klassizismus (2007); Rundāles pils (2009);

Katalogi: Rundāles pils būvvēsture 1736.- 1740.g. (1986). Elejas pils (divi raksti) (1992); Errnsts Johans Bīrons 1690 – 1990) (trīs raksti) (1992), Muiža zem ozoliem, Ungurmuiža un fon Kampenhauzenu dzimta Vidzemē (divi raksti, sastādītājs) (2001); Johann Wilhelm Krause. Tartu 2001 (raksts un kataloga teksts, vācu valodā), Bertschy (2011)

vairāk par notikumu: http://www.youtube.com/watch?v=sdDKkGltTA4